Māsām. Par tiem, kas mocīsies

Evgenija Nekrasova — rakstniece, viena no Literāro prakšu skolas dibinātājām, balvas «Licejs» ieguvēja par prozas ciklu «Nelaimīgā Maskava» un balvas «Ceļotājs/NOS» ieguvēja par romānu «Āda». Viņas debijas romāns «Kalečina-Malečina» un stāstu krājums «Māsām» iekļāvās balvas «NOS» īsajos sarakstos. Daudzi Nekrasovas teksti ir iestudēti teātros, tostarp proza no stāstu krājuma «Māsām»: izrāde pēc vienāda nosaukuma stāsta studijā «Paradīzes bērni» (rež. Jūlija Skirina) un izrāde «Gredzenos» pēc romāna «Nelaimīgā Maskava» teātrī «Prakse» (rež. Marina Brusņikina). Grāmatu stāstu «Māsām» apdzīvo cilvēki, dzīvnieki un mītiski radījumi. Četri gredzeni sargā Maskavu, bet ne vienmēr glābj; vecenīte pārvēršas jaunā sievietē, bet ne uz ilgu. Ikdienā šeit nemitīgi iejaucas maģiskais, un sazvērestības un stāsti viegli līdzās pastāv ar Londonas dialektiem. «Evgenija Nekrasova aizsargājas ar burvju rakstiem no vārdiem un fantāzijām no šī pasaules neprāta, no šauru dzīvokļu neērtības, no pamestiem bērniem un vecajiem cilvēkiem, no izsistajiem vilcienu pasažieriem. Stāvēt kopā ar viņu viņas mājiņā ir biedējoši, lai gan tomēr jautri, bet šis prieks ir kā slidošana ar ragaviņām no ledus krievu kalna». Maija Kučerska, prozaiķe, radošās rakstniecības skolas Creative Writing School vadītāja «Kā ir Visums ar Marvel varoņiem, tā ir Visums ar Nekrasovas supervaroņiem. Mēs dzīvojam ar viņām vienās pilsētās, braucam ar vieniem vilcieniem, strādājam vienos open space un mocāmies ar vienām rūpēm. Katrs stāsts par brīnumainām sievietēm mūsu dienās sastop vientulību un naudas trūkumu, cīnās ar kaunu un bailēm, ar vardarbību un vienaldzību. Cik lieliski, ka viņas — tas esam mēs. Cik biedējoši, ka mēs — tas viņas». Evgenija Vlasenko, grāmatu aktīviste «Jūtas, ka Ženijai ir sava īpašā rakstīšanas stils, viņu ne ar ko nesajauks. No pirmās rindkopas viņa tevi aizved savā pasaulē un nekad vairs nepalaidīs vaļā. Manām studijām viņas stāstos bija svarīga tēma — iniciācija, bērnības mirstība un pieaugušās dzīves rašanās. Viņiem tad bija četrpadsmit gadi, un viņi bija uz dzīves sliekšņa, tāpēc mēs caur Ženijas tekstiem izpratām, kā vajag, kā nevajag, kā vispār dzīvot. “Māsām” mūs tad izglāba. Izklausās pārāk patētiski, nu kā ir». Jūlija Skirina, režisore