Viss, ko es gribēju teikt

Uits Lankasters iebruka manā dzīvē kā vētra. Auksts, bezsirdīgs un neticami skaists, kā statujas mūsu privātās skolas dārzos — skolā, kuras izkārtnē rotājas viņa ģimenes uzvārds. Šeit viņš vienmēr ir taisnība. Tas ir viņa īpašums. Uitu mīl un baidās. Viņu ienīst un respektē. Viņa izsmiekls izsist manu ādu, plēšot mani gabalos. Un tomēr no viņa dedzīgā skatiena man asinīs uzvirmo kaislība, un mani pārņem neizskaidrojama vēlme. Reiz Uits pasargā mani no huligāniem, bet pats tiek piekauts. Viņš asiņo. Manas sajūtas liek man aiziet un atstāt viņu ciest, bet es to nevaru. Es izskaloju viņa brūces. Ticu viņa melam. Ļauju viņam pilnībā mani apgūt, bet beigās pati palieku saplēsta un pilnīgā apjukumā. Un tad viņš atstāj mani vienu naktī un paņem manu dienasgrāmatu. Tagad Uits zina visus manus noslēpumus. Un sola tos izmantot pret mani. Ja mans vissliktākais noslēpums tiks atklāts, man būs gals. Tad es noslēdzu darījumu ar velnu. Es ļauju Uitam Lankasteram mani iznīcināt prom no svešām acīm.