Emīlijai ir deviņpadsmit gadi, un viņa ir stāvoklī, bet Pabls, bērna tēvs, acīmredzot nav iecerējis vairs piedalīties viņas dzīvē. Un nu medicīniskajā kartē it kā spriedums parādās formulējums «viena māte». Emīlijas māte arī audzināja meitu viena, un tagad viņa pārvācas pie viņas, lai palīdzētu mājās. Emīlija līdz pēdējam strādā pārtikas veikalā, un gandrīz katrs cilvēks viņas dzīvē, no priekšnieka līdz kaimiņam mācītājam, cenšas kaut kā atbalstīt viņu, izskatoties tik nelaimīgai, tik trauslai nabadzītei Emīlijai. «Emīlija uz mūžīgiem laikiem» — romāns par sociālo nevienlīdzību, ikdienu un meklējumiem pēc kaut kā, kas palīdzētu samierināties ar šo ikdienu. Viszinošais un visur esošais stāstītājs stāsta par Emīlijas dzīvi, nepalaidot garām iespēju iekļaut ironisku komentāru vai ieiet kāda no varoņiem galvā, lai paskatītos uz Emīliju tā, kā viņi viņu redz — tie, kas ir pārliecināti, ka pazīst viņu, zina, kā veidosies visa viņas turpmākā dzīve. Grāmata jaunās norvēģu rakstnieces ir caurvīta ar apņēmīgu, dažreiz paradoksālu mīlestību pret dzīvi, smalku humoru, nesalaužamu vienotības garu un nepārtrauktu, lai arī dažreiz neredzamu cīņu.
