Laime Pjero

Mopassans, vīlies ideālists, cinisks negribot, skumjš izsmējējs, nepatiesais bonvivans, garlaikots darbaholiķis un kristāliski mākslinieciskās godīguma ceļvedis, ienāca literatūrā, kad stāsti jau kļuva populārāki par romāniem — 19. gadsimta beigās, masu mediju straujas attīstības laikā, publikai jau attīstījās vēl neiegūtais nosaukums klipveida domāšana. Mopassans uzskatīja sevi par Flauberta un Turgēņeva mācekli; viņus apbrīnoja Lev Tolstojs un Čehovs; viņam apzināti līdzinājās Isaaks Babels un neapzināti — Andrē Moruā; līdz pat šai dienai Mopassanu tulko citās valodās vairāk nekā visus franču rakstniekus. Katrs Mopassana stāsts — patiesības esence, caurspīdīgs kristāls, kurā mēs saskatām cilvēka, nežēlīga, maiga un apjukuša radījuma, skaistuma un neparastuma, unikāluma un vispārējās sapratnes, kas raud no mirkļa prieka un smejas no neizsmeļama izmisuma, struktūru.