Brūkleņu kalns

Sešdesmit trīs gadus Berta mierīgi dzīvoja Brūkleņu kalnā. Viņa makšķerēja, pastaigājās, rūpējās par dārzu, skatījās savus iecienītos blogerus Dašu Divas Slotas, Šarmankusu un ObaLenski. Viņa sarunājās ar māsu Mirtu caur krānu virtuvē: Mirta tik ļoti mīlēja ūdeni, ka reiz nolēma dzīvot upē, un tur arī palika. Bet vasarā netālu no kalna atdzīvojās Bertas ienīstā bērnu nometne. Tās iemītnieki trokšņoja, atstāja atkritumus, lauzīja zarus un baidīja cienījamo bebru ģimeni. Bertai pat murgos nevarēja rādīties, ka drīz viņa nozags no nometnes bērnu. Nu kā nozags — izglābs meiteni Marusu no trim mēnešiem garlaicības, vientulības un apsmiešanas. Tagad vientuļajai Bertai gandrīz visu vasaru jāuzrauga nepazīstams bērns, kuram turklāt mājās notikusi nelaime. Marusas mamma saslima un pārstāja viņu atpazīt. Kā šeit iepriecināt cilvēku? Bet, neskatoties uz visu, Marusa un Berta lieliski pavada laiku. Meitene pakāpeniski maina nepatīkamo Brūkleņu kalna iemītnieci. Un visgrūtākais Bertai izrādās atlaist Marusu, kad vasara tomēr tuvojas noslēgumam.