Civilizāciju liktenis: dabas katastrofas, kas mainīja pasauli

Mums reti nākas aizdomāties par klimata ietekmi uz vēstures gaitu. Kas kalpoja par pamatu trīs lielo senatnes civilizāciju — ēģiptiešu, mezopotāmiešu un indo-harappiešu — rašanās? Kā vidējā globālā temperatūras kritums par pusgrādu lika visiem runāt par globālo sasilšanu, ledāju kušanu, vispasaules plūdiem? Nedaudzi zina, ka straujš temperatūras pieaugums, proti, katastrofāls atdzišanas periods, kļuva par iemeslu Smutai un „neveiksmīgajai valdīšanai” Borisa Godunova laikā. Saskaņā ar laikabiedru liecībām, 1601. gada 28. jūlijā „Maskavā vasaras vidū sniga liels sniegs un bija sals, ragavās brauca”. Un ko lai saka, ja pagājušā gadsimtā temperatūra bija daudz zemāka nekā tagad, un Dostojevska varoņi vasarā staigāja mēteļos. Visa mūsu civilizācija — ir īslaicīga „atkušņa” radīšana. Pirms 400 gadiem Ovidijam pat Romā neizauga ne vīnogas, ne olīvas. Viens no sarežģītākajiem zinātniskajiem uzdevumiem — izsekot klimata ietekmi uz cilvēces vēsturi — autors risina pārsteidzoši aizraujoši! Šis izmeklējums ir pilns ar faktiem, nestandarta piemēriem un negaidītiem pierādījumiem, kas apstiprina: klimata „virtuve” ir, iespējams, viens no visgrūtāk izskaidrojamiem procesiem, ar kuriem saskaras cilvēce.