Zelta laikmeta dzeja

Puškinlaiks — «ceturtā daļa gadsimta», ko pats Puškins saskaitījis no Carskoje Selo liceja dibināšanas datuma (1811. g.), 1810. — 1830. gadi — «zelta laikmets» krievu dzejā. Tas ieguva savu nosaukumu nevis izteiksmīguma dēļ: tieši «zelta laikmetu» antīkajā laikā sauca par aizgājušo skaistuma, labestības un taisnīguma laikmetu, zaudēto paradīzi. Un patiešām, deviņpadsmitā gadsimta māksla ietvēra sevī visbrīnišķīgākās un labākās, varenākās un neatkārtojamās krievu kultūras iezīmes. Ar pilnīgu pamatu šo laikmetu var saukt par krievu dvēseles paradīzi, zaudētu, bet atkal atgūtu Puškina laikmeta dzejnieku dzejā. Krājumā iekļauti liriskie dzejoļi autoriem, kuri ar savu radošumu noteica «zelta laikmeta» krievu dzejas tēlu: V. Žukovska, K. Baķuškovs, D. Davīdovs, P. Vjazemskis, A. Puškins, A. Delvigs, V. Kjuheļbekers, E. Baratīns, A. Griboedovs un citi.