Mani sauc Pīters Grānts. Esmu policijas konsts, mani respektē Londonas ielās, un esmu arī burvja māceklis. Strādāju devītajā nodaļā, kas izmeklē ekonomiskos noziegumus, ko sauc par "Trakums", bet no slepkavību nodaļas puses - par "Ak, Dievs, tikai ne viņi atkal". Bet pat viņu priekšniekam, profesionālim un apņēmīgam skeptiķim, inspektoram Sivelam, nākas mūs izsaukt uz dīvainiem nakts notikumiem. Tieši tāpēc piecos no rīta es stāvēju metro stacijā un skatījos uz Džeimsa Galahera ķermeni, Amerikas pilsoni un mākslas fakultātes studentu. Un uzdevu sev jautājumu: kā viņš spēja nokļūt galamērķī, neiekļūstot metro novērošanas kamerās, un kāpēc šķembas, ar kurām puisis tika sadurts, ir tik spēcīgas maģiskas spējas? Bet vissliktākais gaidīja priekšā. Džeimss Galahers izrādījās Amerikas senatora dēls, un ar mani sazinājās FIB aģente un sāka uzdot neērtus jautājumus. Piemēram, "Ko jūs slēpjat?" vai "Kā jūs radījāt šo gaismu no tukšuma?". Jo dziļāk izmeklēšana veda mani cauri kanālu, tuneļu un pamestu patversmju labirintiem, kas atrodas zem ielām, jo vairāk es pārliecinājos, ka apakšējā Londona nav mazāk sarežģīta un apdzīvota nekā augšējā. Un, iespējams, daudz bīstamāka.
-medium.webp)
