Zelta laikmets krievu dzejā

Puškina laikmets — «ceturtā daļa gadsimta», ko pats Puškins saskaitījis no Carskoje Selo liceja dibināšanas datuma (1811. g.), 1810—1830. gadi — «zelta laikmets» krievu dzejā. Tas ieguva savu nosaukumu nevis runas mākslas dēļ: tieši «zelta laikmetu» antīkajā pasaulē sauca par aizgājušo skaistuma, labestības un taisnīguma laikmetu, zaudēto paradīzi. Un, patiešām, deviņpadsmitā gadsimta māksla ietvēra sevī visskaistākās un labākās, varenās un neatkārtojamās iezīmes krievu kultūrā. Ar pilnīgu pamatu šo laikmetu var saukt par krievu dvēseles paradīzi, zaudētu, bet atkal atgūstamu Puškina laikmeta dzejnieku dzejā.
Krājumā iekļauti liriskie dzejoļi autoriem, kuri ar savu radošumu noteica «zelta laikmeta» krievu dzejas tēlu: V. Žukovska, K. Baķuškovs, D. Davīdovs, P. Vjazemskis, A. Puškins, A. Dēlvigs, V. Kjuheļbekers, E. Baratīnskis, A. Griboedovs un daudzi citi.