Rietumu pasaules saulriets. Pasaules vēstures morfoloģijas esejas

Osvalda Špenglera (1880–1936) figūra izceļas Vācijas un pasaules domāšanas vēsturē. Špenglers mēģināja viens pats pārdomāt vispārpieņemtos uzskatus par cilvēces evolūcijas attīstību: viņš iebilda pret lineāru vēstures aprakstu kā bezgalīgu, neapturamu progresu. Tā vietā viņš piedāvāja cikliskās attīstības koncepciju, saskaņā ar kuru jaunas kultūras rodas, piedzīvo uzplaukuma periodu un pēc tam iziet cauri krituma un bojāejas posmiem. Katrs šāds cikls ilgst apmēram tūkstoš gadu, katrai kultūrai ir raksturīgas iezīmes, kas nosaka cilvēku domāšanu un rīcību. Jau pats darba nosaukums satur sevī tēzi, kas tika pamatota grāmatā, — 19. un 20. gadsimtu mijā Rietumu pasaules kultūra, pēc Špenglera domām, ir nonākusi krituma periodā. Pirmais grāmatas sējums tika publicēts 1918. gadā, tas autoram neskaidri slavu un izraisīja karstas diskusijas. Šī darba ietekme bija nozīmīga sociologiem, piemēram, Arnoldu Džozefu Toinbi, Pītirim Sorokinam, Hosei Ortegu un Gassetu.