Senais Islāms

Islāms, trešā lielā monoteistiskā reliģija, līdzās jūdaismam un kristietībai, ir ārkārtīgi nozīmīgs vēsturisks un kultūras fenomens, kas radies Arābu pussalā, pravieša Muhameda dzimšanas vietā, un izplatījies plašās pasaules teritorijās. Šajā grāmatā tiek aprakstīta islāma civilizācijas hronoloģija, sākot ar tās rašanos, vispirms stāstot par beduīnu sabiedrību, kas bija islāma šūpulis un atstājusi manto joprojām pamanāmās un atpazīstamās, tipiskās cilšu sociālās struktūras iezīmes. VII gadsimtā arābi pameta bezgalīgo tuksnesi un sakāva divas varenas politiskās un militārās valstis tā laikā, Bizantijas impēriju Tuvajos Austrumos un Sasanīdu impēriju Persijā un Mezopotāmijā, divas acis, kurām Dievs uzticēja apgaismot pasauli. Uz šīm iekarotajām zemēm arābi nodibināja Omejādu Damaskas un Abasīdu Bagdādes halifātus, pēdējais no kuriem sakrita ar islāma zelta laikmetu, periodu, kad islāma..