Sirds parmas

XV gads no Kristus dzimšanas, gandrīz septiņi tūkstoši gadu no pasaules radīšanas... Maskavas kņaziste, nostiprinoties, pievēršas kaimiņu bagātībām, tuvām un tālām. Krievija lēnām virzās uz Uralu. Bet Uralā — nav mežonīgu tautu, Uralā — ir meža pagānu kņazistes, senā taigas pasaule, brīnišķīga un biedējoša svešiniekiem.

Šeit netic taisnīgās dvēseles glābšanai, šeit lūdz bargajiem likteņa dieviem. Vai pareizticīgais krusts uzveiks mežonīgo ļaunumu mūžīgajā parmā — skujkoku okeānā? 

Vai šo drūmo visumu iekaros svešinieks Jēzus Kristus? Vai šejienieši kļūs par krieviem? Un vai krievi kļūs par šejieniešiem? Romāns, ko sarakstījis Aleksejs Ivanovs, «Sirds parmai», stāsta par to, kā cilvēki un tautas, atrodot dzimteni, atrod likteni.