Vēža korpuss

Stāsts Vēža korpuss tika iecerēts Solženicīna 1954. gada vasarā Taškentā, kur pēc izsūtījuma viņš ārstējās onkoloģiskajā dispanserī. Atmiņas par to kļuva par pamatu stāstam. Tās varoņi — vēža korpusa pacienti. Starp viņiem ir cilvēki no visām sociālajām šķirām, vecumiem no visām plašajām valsts malām. Viņu likteņos atspoguļojās tā stāvoklis padomju sabiedrībā, kad, skartai ar varas bezlikumu, kā ar briesmīgu slimību, tā ieguva cerību uz dziedināšanu. Autora pozīcija darbā strauji atšķīrās no oficiālās ideoloģijas, tāpēc publicēt to rakstniekam izdevās tikai ārzemēs. Dzimtenē stāsts pirmo reizi tika izdots 1990. gadā.