Kolimas stāsti

Varlams Tihonovičs Šalamovs 1907–1982 – krievu padomju prozaiķis un dzejnieks, dzimis Vologdā mācītāja ģimenē. Iguvis labu mājas izglītību, pabeidzis ģimnāziju, darba skolu. Bet nevēlējās iet tēva pēdās, pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja ādas apstrādātājā Kuntsevas ādas fabrikā, bet vēlāk tika uzņemts Maskavas universitātē padomju tiesību fakultātē. Galvaspilsētā viņš apmeklēja literāros pulciņus, gāja uz dzejas vakariem. Divas reizes Šalamovs tika arestēts un izsūtīts vispirms 1929–1931 uz Višeras nometni Permas apgabalā, kur būvēja Berezņikā ķīmisko kombinātu, bet pēc tam uz Kolimu 1937–1951 uz ziemeļaustrumu nometni, kur strādāja zelta ieguvējs, mežstrādnieks, zemes rakšanas darbinieks, iegūstot ogles. Vēlāk, pabeidzot feldšeru kursus, Šalamovs strādāja par feldšeru Tālo Austrumu reģionā. Neiedomājami smags darbs un nometnes dzīves apstākļi, kas skāra veselu paaudzi, kļuva par pamatu Šalamova stāstu un eseju ciklam Kolimas stāsti, kas stāsta par ieslodzīto dzīvi padomju labošanas un darba nometnēs 1930–1950. gados. Kolimas stāsti, pie kuriem V. Šalamovs sāka strādāt tūlīt pēc atgriešanās no Staļina nometnēm un strādāja gandrīz divdesmit gadus, no 1954. līdz 1973. gadam, – satriecoša mākslinieciska dokumentāla liecība par vienu no vissmagākajām XX gadsimta traģēdijām.