Pirmkursnieks

Es nolēmu paflirtēt ar vienu puisi servisa centrā. Garš. Tumšmatains. Noslēpumains. Maz ticams, ka kāds mani vainos par to, ka es nolēmu ar viņu parunāt. Tāpat kā es, viņš ieradās pilsētā, lai apciemotu savus vecākus. Mēs kopā mācāmies vienā universitātē.... Nu, tas ir sakritība! It kā mūsu satikšanās būtu paredzēta likteņa… Vismaz es tā domāju, kamēr nesāku visur sastapt šo noslēpumaino Toni Sorento. Izrādās, viņš vēl arī spēlē amerikāņu futbolu. Ne tā, ka es plānoju skriet pakaļ karstajam sportistam, bet labi, pārliecināja. Ak, gandrīz aizmirsu. Vēl viņš ir tikai pirmkursnieks. Mūsu tēvi — biznesa konkurenti un aizliedz mums satikties. Varbūt mums vajadzētu mēģināt būt vienkārši draugiem? Nav tik grūti. Pārvērst saziņu par draudzību ar privilēģijām? Nu, nav tik biedējoši. Ir tikai viena problēma: es nedomāju, ka man tik ātri parādīsies jūtas pret viņu. Vai vērts dusmot tēvu dēļ šī puisa?