Tatjana Bulatova — nav jaunpienācēja literatūrā. Sāksim ar to, ka viņa ir filoloģijas zinātņu kandidāte, daudzus gadus pasniedz universitātē. Un vēl Tatjana Bulatova — ir daudzu grāmatu autore, kuras lasītāji mīl par interesantiem, spilgtiem stāstiem un neatkārtojamu, reizēm rūgtu ironiju. «Ak, šī Lūcija» — ir tieši no tādām grāmatām, kaut kur izklaidējoša, kaut kur rūgta. Viņas varone — ir no tām, par kurām vieni ar nicinājumu saka «muļķe», bet citi ar cieņu — «svētā». Otru, protams, ir mazāk. Patiesībā Lūcija — ir eņģelis. Jēdzienā — eņģeļa pacietība un lēnprātība cilvēks. Un vēl viņa — ir dieva ārste, un šī profesija, kā zināms, prasa cilvēcīgu attieksmi pret cilvēkiem. Lūcijas pacietību, lēnprātību un humanismu izmanto visi — pacienti, vīrs un bērni, draugi, draugu draugi un vienkārši nejauši paziņas. Tie, kas viņu patiešām mīl, saprot: izšķērdīgi dimantu griezt stiklu, ja to var apstrādāt un baudīt. Bet pati Lūcija ir pārliecināta: viņas liktenis — kalpot citiem. Viņa nogurusi novelk no pakaramā nolietotās eņģeļu spārnus un paklausīgi ievelk nogurušās kājas redzētajos zābakos: viņa gaida, viņa ir nepieciešama, un tas nozīmē, ka jāsteidzas — atbalstīt, palīdzēt, glābt. Dzīve turpinās.
-medium.webp)
