Es nemīlu Džozefīnu

Ugo Sekadess, 6. klases skolnieks, uzskata, ka viss ir vienkārši: meitenes — tas ir sūds. Viņas ir ļaunas, tikai runā, muļķīgi smīkņā un baumojas. Pēc tam, kad Ugo visiem stāstīja, cik viņu kaitina meitenes, arī tās nepalika parādā un rīkoja viņam boikotu. Un viss bija skaidrs — kur savējie, bet kur svešie, — līdz klasē ienāca Džozefīna.

Ugo ir apjucis: Džozefīna atšķiras no pārējām meitenēm. Ne tikai ar tumšajiem spīdīgajiem matiem un zaļajām, kā raganas, acīm. Viņu neinteresē baumas, runas un smiekli aiz muguras, un „spēli” boikotā viņa noraida jau pirmajā dienā. Ugo ātri saprot, ka uz viņu ir uzgāzies neparedzams — mīlestība! Viņam būs grūti: tēla maiņa, padomu pārbaude no meiteņu žurnāliem, dzejoļi un dzejas no dižajiem… Bet galu galā labākais viņa jūtu izpausmes veids būs ne iemācīts kompliments vai jauna frizūra, bet atbruņojoša godīgums un patiesums.
Sofi Djoēda sāka rakstīt 1996. gadā. Kopš tā laika viņa ir saņēmusi daudzas literārās balvas un publicējusi apmēram trīsdesmit humoristisku romānu. Grāmatā „Es (ne) mīlu Džozefīnu” Sofi kā neviens cits apvienojusi pirmā romantiskā pieredzes emocijas un komisko stāstījumu, kas nenoliedz varoņu jūtas, bet atbalsta un atklāj tās jaunā gaismā.