Johana Arndta grāmata «Par patiesu kristietību» ieguva visplašāko izplatību Krievijā XVIII — XX gadsimta sākumā. No 1735. gada, kad tika izdots pirmais tulkojums uz slāvu-krievu valodu, ko veica Simons Todorski (1701—1754), nākamais Pleskavas, Izborskas un Narvas arhibīskaps, un līdz 1906. gadam tā tika tulkota krievu valodā vēl četras reizes un izdotas daudzkārt. Augstu novērtēja «Par patiesu kristietību» svētais Tihons Zadoniskis, pazīstams ar savu izteikumu: «Pēc Bībeles izlasīt Arndtu, bet citās grāmatās kā viesos pastaigāties» un svētais Makārijs Gluharjovs. Pr. Georgijs Florovskis rakstīja par to, ka Arndtu Krievijā atpazina agrāk nekā Dobrotolubije, uz kā balstās šīs grāmatas svarīgā nozīme garīgās dzīves attīstībā mūsu valstī: krievu lasītājam tā bija, iespējams, vienīgā garīgi izglītojošā grāmata, kas piepildīta ar baznīcas, nevis citas, mistikas garu. Arndts lielā mērā balstījās uz svēto tēvu rakstiem, īpaši svētā Makārija Lielā, kuri Krievijā tolaik vēl nebija izdoti. 1875. gada izdevumam, kam ir cenzūras atļauja no 14. septembra 1874. gada, cenzors — arhimandrīts Arsēnijs, «mācību komiteja Tautas izglītības ministrijā apstiprinājusi vidusskolu un sākumskolu bibliotēkām». Piedāvātais tulkojums, ko veicis ig. Pēteris Meščerins, ir pēdējā krievu tulkojuma 1906. gada pārstrāde. Ne mazāk kā 50% teksta tulkots no jauna, visi izgriezumi atklāti, neprecizitātes un kļūdas izlabotas. Tādējādi šīs grāmatas izdošana ieviesīs mūsdienu apritē tradicionāli lasītu un atbalstītu Pareizticīgo Baznīcu, gan tās svēto, gan oficiālās cenzūras personā, vienu no labākajām un populārākajām garīgi izglītojošajām grāmatām no pasaules kristietības dārgumu krātuves.
