Tango ar spoku. Kanženge

Solītis, izliekums, pagrieziens… un atkal — deja. Mūžīgā deja ar nāvi. Deja La Muērte. Deja, kurā Antoniju vada, it kā marioneti.  Vai viņa iet pati? Iet, klūpot, kļūdoties, ciešot no nelaimīgas mīlestības un neievērojot citu jūtas, iet, cenšoties nekrīt uz muguras. Ir nogalināta... laba draudzene. Mīļotais vīrietis piedāvāja citai. Tētis un māsīca nonākuši slimnīcā. Tevi precēt aicina nevajadzīgs cilvēks… Dzīvē notiek viss. Pat nāve. Un La Muērte priesteri neplāno atstāt Antoniju mierā. Tāpat kā pati dieviete. Bet kāpēc viņai nepieciešama nekromante? Un kādu šausmu viņai jāaptur? To, kurš nogalina meitenes galvaspilsētas ielās? Vai tas ir kaut kas cits? Kāds cits? Kāpēc dieviete tieši Antoniju? Ko var darīt nekromante, kura vēl neapzinās visu savu spēku? Kas var viņai palīdzēt atklāties? Dejai nepieciešams partneris.  Un — jūtas. Un uzticība. Tātad, solītis, izliekums, pagrieziens… acīs acīs, sajaucot elpu — uz priekšu! Pretī dzīvībai.