Zemes civilizācija ir apdraudēta. Pēc grūtas uzvaras karā ar svešzemju citplanētiešu rasi tuvojas otrais iebrukums karotāju nācijām no kosmosa dziļumiem. Vai tiešām nav nekādas cerības, un cilvēcei nāksies iznīkt? Un tāda cerība parādās. Uz Zemes piedzimst ģēnijs, bērns, kuram ir lemts kļūt par cilvēces glābēju. Viņa vārds ir Endrū Vigin, vai arī citādi — Enders — „tas, kurš beidz”, veic uzvarošos fināla gājienus.
„Endera spēle” ir lielisks piemērs tam, kā grāmata, šķietami fantastiska, iznāk ārpus žanra robežām un kļūst par literatūru, kas ir ārpus laika un šauriem lasītāju interesēm. Tā bija ar Džordža Orvela „1984. gadu”, Reja Bredberija „Marss hronikām”, brāļu Strugacku grāmatām. Tas ir ļoti labs signāls — kad grāmatu pieņem savā lokā Lielā Pasaules Literatūra.
Protams, romāns nav izticis arī no prestižajām žanra balvām — „Hugo” un „Nebula” balvām.
Vairāk nekā tas, lielākajā daļā pasaules reitingu „fantastikā” Orsona Skota Karda grāmata nemainīgi dala pirmās vietas kopā ar „Gredzenu pavēlnieku” un „Dūnu” un iekļaujas piecās labākajās fantastikas grāmatās visā žanra pastāvēšanas laikā.
