Bija un skūpstīja

"Mēs kļuvām nešķirami. Kādu nakti es viņu pavadīju. Mēs mīļojāmies, sēžot uz žoga pie kapa. Pēkšņi viņas ķermenis atslāba, un viņa nokrita krūmos ar spilgtiem rudens ziediem, kas stādīti blakus kapakmenim. Nevarot viņu noturēt, es uzgāzos virsū, paspējot pasargāt viņas galvu no trieciena. Kad man kļuva skaidrs, ka viņa zaudējusi samaņu, es neizdomāju neko labāku, kā viņu iesist pa vaigu un uzreiz noskūpstīt. Manī runāja zināšanas, kas gūtas no filmām un bērnu pasakām, kad sitieni pa seju un skūpsti ceļ no gultas. Es pirmo reizi situ sievieti, situ, mainot sitienus ar skūpstiem". Jaunajos un iepriekš rakstītajos stāstos Aleksandra Snegirjova dzīve gan sit, gan skūpsta, sit un skūpsta varoņus. Sit un skūpstīt - izcila dzīves metafora, ko atklājis Snegirjovs.