Mūžīgi Sarkanā

— Sarkanā, — viņš čukstēja, — vai tu zini, ko es jutu, kad tu aizgāji no manis? — Es pacēlu galvu un paskatījos viņam acīs. Emocijas — maigums un spriedze, ko es tur redzēju, — sasprindzināja manu kaklu. — Es jutos pilnīgi iznīcināts. Tu mani salauzi. Un es biju dusmīgs, bet, kad redzu tevi, visa mana dusma pēkšņi kaut kur izzūd. Un man bija sāpīgi, bet mīlestība vienmēr iet roku rokā ar sāpēm, vai ne? Sarkanā, vienmēr, kad tu man lauzēji sirdi, tu to pēc tam saliki atpakaļ kopā. Un katru reizi man kļuva labāk, nekā bija agrāk. Tātad, — viņš apņēma manu seju ar rokām un ar lielo pirkstu glāstīja vaigu, — iznīcini mani.