Neonā bibliotēka

Dzīve, ko redz caur bērna vai pusaudža uztveri, — viena no mīļākajām tēmām amerikāņu dienvidu rakstniekiem, kas šķietami izstaigāta no viena gala līdz otram. Bet nekad, iespējams, šī dzīve nav bijusi tik nospiedoša un klaustrofobiska kā romānā "Neonā bibliotēka", ko 16 gadu vecumā uzrakstījis amerikāņu literatūras brīnumbērns Džons Kenedijs Tūls. Mazais pilsētiņš, kas noslīkst mitrā karstumā un purvu izgarojumos, — viena no tām provinces bedrēm, kuru skaits Dziļajos Dienvidos ir neizsmeļams. Izskatās, ka šeit ir apstājies un aizmigusi pats Laiks. Lēnām, nesteidzīgi šajā miegainajā klusumā uzliesmo dedzīgas bīstamas kaislības, dzirkstī mazi ļauni konflikti. Izskatās, ka nekas nenotiek: provinces dienvidi prot ilgi slēpt aiz respektablajām balinātajām fasādēm un krāsainā neona apgaismotajiem baznīcu vitrāžām greizsirdību un naidu, izkropļotas slimīgas vēlmes un zaudētu cerību rūgtumu, un kurlu ilgu par salauztām likteņiem. Bet kādu dienu kāds, noguris no klusēšanas, sāk rīkoties — un tad notikumi sāk ritēt, it kā no kalna nobrucis nāvējošs akmens...