Nata Ternera atzīšanās

Viena no visvairāk skandalozajām un pretrunīgajām grāmatām XX gadsimtā, pirmo reizi izdota 1967. gadā, par kuru Viljams Stajrons saņēma Pulicera balvu. Autors piedāvā savā romānā diezgan negaidītu, bet tādēļ ne mazāk pārliecinošu versiju par notikumiem 1831. gadā. Izmisīgā vergu sacelšanās, ko vadīja vergs-mācītājs Nats Terneris, satricināja ASV ar savu patiesi barbarisku nežēlību: sacelšanās dalībnieki nogalināja baltos bez izšķiršanas, nešķirojot ne sievietes, ne bērnus. Sacelšanās apspiešana bija ne mazāk nežēlīga — apspiešanas dalībnieki mocīja un izpildīja nāvessodus, nesaskatot vainīgos un nevainīgos. Bet vai tikai cilvēku dusmas, kuri bija izsistīti līdz instinkta zaudēšanai, stāvēja aiz šīs dīvainās sacelšanās, kuras dalībnieki uzskatīja savu vadītāju par dievišķi iedvesmotu svēto? Kas patiesībā bija Nats Terneris? Kā viņš dzīvoja, ko mīlēja, ko ienīda un ko centās sasniegt, aicinot cilvēkus uz iepriekš nolemto lietu?