Meitene ar sērkociņiem

“Meitene ar sērkociņiem” - visdziļākā no stāstiem, ko stāstījis H. K. Andersens. Tā ir par mazo nabadzīgo bāreni, kas spiesta pārdot sērkociņus garāmgājējiem uz ielas. Pēdējā vecā gada dienā meitenei neizdodas pārdot nevienu sērkociņu, visu dienu viņai neviens nedod ne kapeiku, un mazā meitene neuzdrošinās atgriezties mājās, aukstajā istabā bēniņos, kur viņu noteikti piekārs tēvs. Neapģērbtā, basā, viņa apsēžas pie mājas izvirzījuma tieši uz sniega un sāk vienu pēc otras aizdedzināt nepārdotos sērkociņus. Liesmu atspulgā meitene redz skaistas bildes, kādas nekad nav bijušas viņas dzīvē: karstu krāsni, svinīgu galdu ar Ziemassvētku zosi, greznu eglīti ar tūkstošiem sveču. Ar šīm iedomātajām bildēm meitene arī uznāk debesīs - “tur, kur nav ne aukstuma, ne bada, ne bailes”. Māksliniece Ludmila Pipčenko, kas radījusi zīmējumus īpaši šim izdevumam, spējusi nodot šo sirdi plosošo Ziemassvētku stāstu. Gaišas līdzjūtības asaras tuvojas rīklē, tiklīdz atver grāmatu.