Māte Komandora. Grāmata 2. Izbēgošā metafora

"No šī gada maija līdz nākamā gada sākumam es dzīvoju kalnos…" Gleznaina, klusa vieta, ideāla radošumam. Pieticīga vienstāvu ēka eiropiešu stilā, pietiekami plaša vientuļniekam, piederēja Japānā pazīstamam māksliniekam. Viss būtu mierīgi un klusi, ja vien nebūtu glezna "Māte Komandora", atrasta bēniņos, ja vien nebūtu budistu zvana skaņas naktīs, ja vien nebūtu dīvains kapenes, kas parādījās no akmens uzkalna vidū krūmos, ja vien nebūtu tikšanās ar estēti Mēnsiki, kurš par pasakainām naudām lūdza uzgleznot portretu, vispirms savu, bet pēc tam iespējams viņa meitas, ja vien nebūtu mēģinājumi izprast sevi. "Izrādās, ka viss, kas notiek apkārt man, sākās ar to, ka es iznesu šo gleznu gaismā? Un tādējādi atvēru apli?" Šī glezna apgrieza galvenā varoņa dzīvi un ietekmēja visus, kas to redzēja. Tā radīja mūsu pasaulē vēl vienu realitāti. Kā tas viss ir iespējams?