Par nāvi ir grūti runāt. Kamēr tu esi dzīvs — tā šķiet nereāla. Kad nāve tuvojas — tu pats kā personība izzūdi. Bet pateicoties zināšanām, ko mēs iegūstam, saskaroties ar to, mēs kļūstam patiesi cilvēki. Bez tās mēs nesaprastu, ko nozīmē dzīvot. Pašas attīstības fiziskajā pasaulē saistītas ar sāpēm un zaudējumiem: pat evolūcija notiek, pateicoties paaudžu maiņai un visu dzīvo būtņu nepieciešamībai pretoties grūtībām, iegūt imunitāti pret slimībām, mācīties tikt galā ar bīstamībām.
Nāve — tas nav tikai briesmīgs un bezsirdīgs briesmonis, kas atņem mums mīļos cilvēkus un pašu mūsu dzīvi, tā ir arī labs padomdevējs, kas parāda, kas mums patiešām ir vērtīgs, kādēļ mēs esam gatavi ciest trūkumus un veikt varoņdarbus. Tikai zināšanas par savu eksistences beigu neizbēgamību šajā pasaulē var palīdzēt cilvēkam pārtraukt nodarboties ar bezjēdzīgām lietām, nemīlēto darbu.
Nāve māca mūs izprast dziļumu — ne tikai pasaules dziļumu, bet arī paša „es” dziļumu.
Viktorija Raido
Populārakas
