Zvaigžņu gājiens

«Vislielākais dzejnieks mūsu laikā, literārais Puškina pēctecis pēc Tjutčeva līnijas, viņš paliks krievu dzejas lepnums, kamēr dzīva pēdējā atmiņa par to», — rakstīja par Hodasēviču Vladimirs Nabokovs, kurš maz kuram piešķīra tik augstas atzinības. Izņemot dzeju, Vladislava Hodasēviča radošais mantojums ietver vēsturiski literāros darbus par Puškina un Džeržavina biogrāfiju, kritiskos rakstus un atmiņas, tostarp «Nekropole» — izcils memuāru prozas paraugs un viens no spilgtākajiem liecībām par Sudraba laikmetu. Hodasēviča dzejas debija notika 1905. gadā simbolistu izdevniecības «Grifs» almanahā, kur pēc trim gadiem iznāca arī pirmā dzejas grāmata — «Jaunība» (1908), pēc kuras sekoja krājums «Laimīgā mājiņa» (1914). Agrīnā Hodasēviča radošā darbība, kas kļuva par mistisko vēsmu atspoguļojumu Sudraba laikmetā, pēc kritiķu domām, bija savdabīgs «kokons», no kura iznāca visa viņa nobriedusī lirika. Šajā izdevumā pilnībā ir attēlots dzejnieka radošais ceļš: no agrīnajām jauniešu dzejām līdz galvenajām grāmatām, kas kļuva par Puškina tradīcijas un krievu modernisma sasniegumu sakausējumu un atnesa Vladislavam Hodasēvičam lielā dzejnieka slavu: «Caur sēklu» (1920), «Smagā lira» (1921) un «Eiropas nakts» (1927).