Otrais jaunā romāna sējums, ko sarakstījusi Aleksandra Mariniņa. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par terminu «riķoša upuri»? Nē, tas nemaz nav par tiem, uz kuriem ir rikošējusi lode. Tā sauc tuvāko apkārtni cietušajam. Mirušo ģimenes locekļi, izvaroto sieviešu vīri, vecāki bērnu, kuri nokļuvuši zem automašīnas, ... Tie, kuri bieži cieš gandrīz tikpat kā pati traģēdijas upuris ... Maskavā parādījies sērijveida slepkava. Ar briesmīgu spēku nezināmais pagriež kakla skriemeļus vientuļiem gājējiem un atstāj uz viņu ķermeņiem īsas piezīmes: «Manam skolotājam». Ko viņš vēlas pateikt pasaulei ar saviem vēstījumiem? Vai tas ir nežēlīgs maniaks, kas apsēsts ar neprātīgu ideju? Vai arī asiņainas sektas locekļi veic rituālas upurēšanas? Varbūt parasti pasūtījuma slepkavības, viltīgi maskētas kā traka cilvēka izdarības? Atrast atbildes jāuzdod labākajiem «slepkavību nodaļas» MUR darbiniekiem — Zarubinam, Stašisam un Dziubam. Vadība spiež, lieta ir slepena, laika atklāšanai gandrīz nav, un ja vien nebūtu leģendārās Anastasijas Kamenskas palīdzības ... Tomēr izmeklēšanai ir parādījusies pavediena: visi nogalinātie kādreiz ir izdarījuši rupjus ceļu satiksmes negadījumus ar cilvēku upuriem, bet tā arī nav saņēmuši pelnīto sodu. Ne velti saka, ka katram rīcībai dzīvē vienmēr ir sekas. Iespējams, nāve ātrbraucējiem — viena no tām? *** «Mariniņa ne tikai raksta detektīvus romānus, bet arī atbild uz mūžīgajiem jautājumiem. Autore attiecas pret saviem lasītājiem kā labs un pieredzējis skolotājs pret skolēniem, kuriem nepieciešama atbalsts, norāde un virziens uz pareizo ceļu. Optimistiska un praktiska savā didaktikā, Mariniņa uzdod jautājumu “kā dzīvot” un cenšas palīdzēt lasītājam atrast savu ceļu uz labāku dzīvi mūsdienu pasaulē. Ar saviem detektīviem Mariniņa raksta mūsdienu romānu “jūtu audzināšana”: galvenais autora mērķis — audzināšana, izmantojot izklaidi». — Anatolijs Viševskis, Grinela koledža, ASV *** «Daudzi Aleksandra Mariniņa romāni Krievijā ir ekranizēti, bet Vācijā pārstrādāti radio spēlēs. Ņemot vērā, ka šo apstrāžu mērķis ir piesaistīt skatītājus un klausītājus tādā pašā veidā, kā ir piesaistīti lasītāji, tad filma un radio spēle ir ne tikai papildu mākslas darbi, bet arī interesantas interpretācijas, kas ir iekļuvušas Aleksandra Mariniņa panākumu noslēpumā». — Sara Hēgija, Kēlnes universitāte, Vācija ***
