Izdzīvot koncentrācijas nometnē var tikai tie, kam ir, dēļ kā dzīvot. Tajā brīdī, kad cilvēks pirmo reizi dodas uz darījumu ar sirdsapziņu, nodod savus biedrus vai atmiņu par tuviniekiem, viņš ir lemts… 1942. gadā Austrijas psihiatrs un neiroloģists Viktors Frankls nonāca koncentrācijas nometnē Terezinā. Viņa dienas bija saskaitītas, taču šī apziņa nenoliedza viņa gribu dzīvot. Vairāk nekā tas, viņš negaidīti saprata: koncentrācijas nometnē izdzīvot var tikai tas, kam ir, dēļ kā dzīvot. Cilvēki, kas zaudējuši cilvēka izskatu, meklējot maizes kumosu, nomira pirmie, bet tie, kurus sildīja cerība redzēt tuviniekus, līdz pēdējam turējās pie dzīvības. Kopā ar savu draugu Karlu Fleishmanu, slepeni no SS, viņš sāka sniegt psiholoģisko palīdzību ieslodzītajiem. Psihiatram izdevās izdzīvot, bet, iegūstot brīvību, viņš uzzināja, ka viņa sieva, bērns un vecāki ir miruši. Tā radās Viktora Frankla eksistenciālās psiholoģijas koncepcija. Pārdzīvojot briesmīgas mokas un tuvinieku zaudēšanas sāpes, Frankls ne tikai spēja saglabāt sevī cilvēku, bet arī palīdzēja tūkstošiem citu cilvēku. Atmiņas par visgrūtākajiem psihiatra dzīves dienām, kas kļuva par sava veida izdzīvošanas rokasgrāmatu necilvēcīgos apstākļos, kļuva par pamatu šai grāmatai.
