«Varbūt, es nenodzīvošu...»

Gennādija Špalikova vārds, dzejnieka, scenārista, neiznīcīgi saistīts ar atkusni, to īso, bet pārsteidzoši svaigo brīvības elpu, kas tik atšķirīgi atsaucās mākslā sešdesmito gadu paaudzes. Dzeju viņš rakstīja visu mūžu, tās iekļāvās viņa scenārijos, kļuva par dziesmām. «Baltais-baltā kuģis» un dziesmas no kinofilmas «Es soļoju pa Maskavu» dziedāja visa valsts. 1966. gadā Špalikovs pēc sava scenārija uzņēma filmu «Garā laimīgā dzīve», kas ieguva Grand Prix Starptautiskajā autoru kino festivālā Bergamo, bet PSRS palika nepamanīta, kā arī daudzas viņa kinomākslas darbi. Ne garas, ne laimīgas dzīves Gennādijam Špalikovam nesanāca, bet «maigās bezcerības» stari un tas pārsteidzošais laimes sajūta par vienkāršām lietām joprojām mirdz mums viņa radītajos tekstos.