Pēsiņas un dzejoļi Māmiņas Zoss, kurus viņa dziedāja un stāstīja saviem zossēniem

Reiz pavasarī Māmiņa Zoss izdēja trīs olas, un drīz pasaulē nāca trīs zossēni: Plūks, Lūcija un Mazais. Māmiņa Zoss ļoti lepojās ar viņiem un mācīja viņiem visu, ko īstiem zossiem vajadzētu zināt un spēt. Šķipsnāt mīksto piekrastes zālīti, peldēt plašajā upē, nirt pēc garšīgām aļģēm, aizmigt stāvot uz vienas kājas un iet aiz viņas kā zoss, skaisti šūpojoties no sāna uz sānu.
Bet ne tā viegli ir visu to iemācīties. Un tad Māmiņa Zoss sāka stāstīt saviem zossēniem dažādus dzejoļus un stāstus. Viņa izklaidēja viņus ar ātrrunām un skaitāmpantiem. Dienā viņa dziedāja viņiem dziesmiņas, pie kurām bija ērti dejot un plivināt spārnus, bet naktī - šūpuļdziesmas, pie kurām bija patīkami aizmigt.
Un tādi bija šie dzejoļi un dziesmiņas, ka arī citas zoss māmiņas sāka stāstīt un dziedāt tos saviem bērniem. Un pēc tām arī pīles, un purva vistas, un ūdens žurkas, un lauka peles - visi, kas dzīvoja lielajā upē. Un visbeidzot viena veca gudra dzērvīte paņēma spalvu un uzrakstīja tos visus, līdz pēdējai rindiņai. Tā arī tapa šī grāmata.