Dēmons un tumšā ūdens

Pirmo reizi latviešu valodā — jaunākais romāns Stjuarta Tērtona, starptautiskā bestselleru autora «Septiņas Evelīnas Hārdkāslas nāves», tulkots 30 valodās un apbalvots ar prestižo Costa balvu par labāko debiju. Ja «Septiņas Evelīnas Hārdkāslas nāves» sauca par «mīklu, un tajā pašā laikā pilnīgi organisku maisījumu no "Dountonu abatijas" un "Pūces dienas", Agatas Kristi un seriāliem, piemēram, "Kvantu lēciens"» (Sunday Express), tad «Dēmons un tumšā ūdens» — tas ir «briljanta krustojums starp Konanu Doilu un Viljamu Goldingu» (Vēls Makdermids).
Tātad, laipni lūdzam 1634. gadā. Austrumindijas kompānijas galeoni ved muskatriekstu un melnos piparus, garšvielas un zīdu no Batāvijas uz Amsterdamu. Ceļš no Klusā okeāna salām uz Eiropu ved ap Afriku un aizņem astoņus mēnešus. Ne visi nonāca Amsterdamā: savu daļu iekasēja nežēlīgas vētras un draudīgi pirāti. Un nu no Batāvijas gatavojas izbraukt «Sārdama». Starp pasažieriem — ģenerālgubernators Jāns Hāns ar ģimeni un mīļāko; slavenais «alķīmiskais detektīvs» Semjuels Pips, ieslodzīts dzelžos par nezināmu apsūdzību; viņa partneris leitnants Arents Heiss. Likteņa zīmes jau no paša sākuma veidojas ļaunprātīgi. Pie piestātnes lepras slimnieks izsauc: «Krava "Sārdama" ir atzīmēta ar grēka zīmogu, un visus, kas uzdrošinās kāpt uz klāja, gaida briesmīga bojāeja», — un uzliesmo spilgti. Kad uz grota mastu paceļ buras, visi redz uz baltā auduma uzzīmētu ogļu astainu aci — demona simbolu, kas pazīstams ar vārdu Vecais Toms. Un, lai gan no Batāvijas izbraukušajā konvojā bija septiņi kuģi, nakts okeānā periodiski iedegas astotais laterna. Un kad uz kuģa notiek slepkavība, detektīva funkcijas, vietā ieslodzītā kamerā Sema, kuru sauc par Vārnu, ir spiests uzņemties Arents, kuru sauc par Lāci…