Orķestrī Aušvicā

1943. gads. Jaunā Elza nonāk Osvencimā. Izskatās, ka bojāeja ir neizbēgama, — un ar katru atlasi viņa var nonākt tur, no kurienes neviens vairs neatgriežas… Bet kaut kas palīdz viņai izdzīvot. Orķestris Alma Roze vadībā, kurā Elzu uzņēma spēlēt vijoli. Piecdesmit gadus vēlāk viņas dēls Žaks, nolēmis uzzināt vairāk par agrāk mirušās mātes pagātni, sāk savu izmeklēšanu. Šī grāmata — bezgalīgu vēstuļu, ceļojumu un sarunu ar orķestra dalībniecēm rezultāts, kuras dalījās ar saviem stāstiem, kas pilni sāpēm, bailēm - un māsu solidaritātes. Šis stāsts ir īsts, un tāpēc vēl biedējošāks un sirdsapziņas pārmetošāks.