Sniegs dodas uz pilsētu

Tatjana Makarova – talantīga rakstniece, dzejniece, tulkotāja – aizgāja no dzīves netaisnīgi agri, trīsdesmit trīs gadu vecumā. Viņa rakstīja brīnišķīgas bērnu pasakas dzejā un prozā. Tā var rakstīt tikai cilvēks, kurš paliek dvēselē bērns, un Tatjana Makarova bija tieši tāda pieaugušā bērna. Varbūt viņa pat nesastādīja, bet spēlēja pasakas pati ar sevi.
Pasaka par meža Sniegu, kas nonācis pilsētā un iepazinies ar pilsētas Sniegu, ir piepildīta ar brīnišķīgiem notikumiem un pat brīnumiem. Meža Sniegs – tīra dvēsele, cēls un atsaucīgs – veic labus darbus, kurus pēc statusa vajadzētu veikt pilsētas Sniegam. Viņš rīko romantisku sniega kritienu iemīlējušajiem, sasaldē slidotavu, uzbēr kalnu mazajai meitenei un pat iegūst kauliņus cirkā strādājošajam pūdelim Verunai. Tomēr, nedomājot par sekām, viņš pārkāpj meža likumus un ir spiests uz visiem laikiem palikt pilsētā. Pilsētas Sniegam –– izsmalcinātajam un ciniskajam – pēkšņi pamostas sirdsapziņa, un viņš dodas uz mežu, lai aizvietotu tur meža Sniegu.
Jā, šajā pasakā runāts par smieklīgiem un skumjiem notikumiem ar meža un pilsētas Sniegiem. Bet, pirmkārt, tā ir pasaka par sapni, par uzticību un draudzību, par palīdzību grūtībās, par izdomu nelaimē un par daudz ko citu — labu un priecīgu, kas notiek dzīvē, pat ja dažreiz notiek kaut kas skumjš.
Bērniem vecākajā pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā, kuri izlasījuši šo grāmatu, būs par ko padomāt un pārdomāt.