Praktiskā prāta kritika

Immanuēls Kants — lielākais no filozofiem jaunajos laikos, klasiskās vācu filozofijas pamatlicējs. Kanta profesionālo interešu loks bija ārkārtīgi plašs. Viņš izstrādāja Saules sistēmas izcelsmes teoriju, pētīja zemestrīces, lasīja lekcijas fizikā un ģeogrāfijā. Tomēr Kanta svarīgākie darbi, kas veica patiesu revolūciju domāšanas jomā, ir tā sauktie «kritiskie darbi». «Praktiskā prāta kritika» tika publicēta 1788. gadā. Tas ir galvenais Kanta morāli filozofiskais darbs. Balstoties uz universālā morālā likuma (kategoriskā imperatīva) jēdzienu, Kants piedāvā tā stingru ētisko pamatojumu. Šī likuma pamatā ir priekšstats par transcendentālo brīvību, vai personīgo gribas brīvību, kas piemīt cilvēkam un ir neiedomājama bez morālās pašdisciplīnas. Tā kā, kā uzskatīja filozofs, tikai absolūti brīvprātīgs darbs var tikt atzīts par morālu.