Zēns ar zobenu

Ilgu laiku Vladislavs Petrovičs Krapivins tika uzskatīts par bērnu rakstnieku, un daži to tā uzskata arī tagad. Šāds netaisnīgs viedoklis izveidojās kritiķu vidū, jo viņa grāmatas galvenokārt iznāca bērnu izdevniecībās (vai bērnu redakcijās reģionālajās izdevniecībās). Patiesībā galvenie varoņi viņa grāmatās... ir zēni. Bet taču ir liela atšķirība — rakstīt bērniem un rakstīt par bērniem. Pirmajā gadījumā lasītāju loks sašaurinās līdz bērnu auditorijai. Otrajā — grāmatu lasa visi, neatkarīgi no vecuma. Žils Verns, „Heklberijs Finns”, Kaverina „Divi kapteiņi” — vai tā ir bērnu literatūra vai nav? Atbilde ir acīmredzama. Tāpat arī Vladislavs Krapivins — rakstnieks jebkuram vecumam. Cikls „Burā „Espada””, kurā ietilpst romāni „Zēns ar zobenu”, „Bronzas zēns” un „Rudā karoga stūrgalvība”, tiek uzskatīts par Vladislava Krapivina radošuma virsotni. Jā, viss tā ir, pareizi, bet gribētos nedaudz precizēt: viena no daudzajām virsotnēm — gan pagātnē, gan tagadnē, un, noteikti, nākotnē, jo rakstnieka radošums turpinās un nav zināms, līdz kādām jaunām augstumiem var pacelties viņa talants. 1970. gadi, 1990. gadi, 2000. gadu sākums — romānu triloģijas darbības laiks. Mainīgā valsts vēsture un galveno varoņu gara stiprums, kuri dzīvo pretēji laikam. Sarežģītā, nestabilā pasaulē, kur izplūst jēdzienu robežas — gods, drosme, nodevība, zemiskums — viņu uzdevums ir nenolaist karogu, ko reiz pacēla „Espadā”, mazajā zēnu brālībā, kapteiņu un bungas spēlētāju vienībā, tātad nemainīt sevi.