Mirsti, nelaimīgā! Teātra stāsti

Teātra tēma Čehova radošumā ieņem īpašu vietu. Viņš bija ne tikai dramaturgs, bet arī dedzīgs teātra mīļotājs, «godājamais kulisu pilsonis»: personīgi pazina daudzus aktierus, režisorus, producentus, māksliniekus un labi saprata «māksliniecisko dabu» stiprās un vājās puses, pastāvīgi sekoja teātra repertuāram, atradās mūžīgā polemikā gan ar «dramatiskajiem modeļiem», gan ar viņu kritiķiem. Čehova laikos aizraušanās ar teātri bija vispārēja: bija pieņemts ne tikai apmeklēt teātri, bet arī piedalīties mājas un vasaras izrādēs. Kurš gan neatceras frāzi «Mirsti, nelaimīgā!», ko izsaka, atdarinot Šekspīra traģiskos varoņus, zēns-kalps stāstā «Iončs»? Patiesi mīlot teātri, Čehovs tomēr ieteica draugam: «Atstājiet teātri un kulises. Galu galā tas ir, būtībā, pašapziņas lazarete. Izņemot, iespējams, duci īstu talantu, visi — cieš no grandiozitātes mānijas». Autora «Čaikas» personiskie iespaidi par teātra dzīvi kalpoja par pamatu daudziem stāstiem, kas iekļauti šajā krājumā.