Mikelandželo. Gēna dzīve

Trīsdesmit vienā gadā Mikelandželo tika uzskatīts par labāko mākslinieku Itālijā un, iespējams, pasaulē; ilgi pirms viņa nāves cienījamos gados, bez mazāk kā deviņdesmit gadiem, pielūdzēji sauca viņu par lielāko skulptoru un mākslinieku, kas jebkad dzīvojis uz zemes. (Un nelabvēļi, kuru arī netrūka — augstprātīgs rupjš cilvēks, skopulis un krāpnieks). Desmitgades pēc desmitgades viņš strādāja notikumu epicentrā, kas noteica Eiropas pasaules seju un vēstures gaitu. Mikelandželo sasniegumi ir grandiozi — pietiek atcerēties milzīgo fresku laukumu Siksta kapelā vai marmora gigantu Dāvidu. Un tomēr tas, ko viņš paveica cilvēka spēku robežās — ir tikai maza daļa no viņa iecerēm, kuru mērogs patiesi bija vairāk piemērots demiurgam, nevis mirstīgajam…
Savā grāmatā pazīstamais mākslas vēsturnieks un mākslas kritiķis Mārtiņš Geifords pēta, kāds bija pasaules, kurā titāniskajam Renesanses ģēnijam bija jāpaveic savi mākslinieciskie varoņdarbi, un kā bija dzīvot šajā pasaulē pašam — Mikelandželo Buonaroti, cilvēkam, kurš uz visiem laikiem mainīja mūsu priekšstatu par to, kādam jābūt māksliniekam.