Iekšā

Sākt dzīvi no nulles — tas ir vēl viens pārbaudījums. Tāpēc, kad vīrs mani uz to piespieda, es viņam noteikti nevēlēju neko labu, drīzāk pretēji! Bet nav velti teikts: baidieties no savām vēlmēm... Nākamreiz es dzirdēju par Ruslanu pēc sešiem... gadiem, kad man piezvanīja no privātās psihiatrijas klīnikas un piedāvāja viņu paņemt vai turpināt maksāt par aprūpi. Saskaņā ar ārstiem, Ruslans kopš bērnības cieš no smagas slimības... Bet es taču zinu, ka tas tā nav! Diemžēl, to zinu tikai es: Ruslana māte nesen nomira, un citu radinieku viņam nav. Man vajadzēja atteikties no viņa, kā viņš atteicās no manis. Bet saprāts nav mans stiprais punkts: es paņēmu Ruslanu no klīnikas, un kopš tā laika mana dzīve ir iegājusi visos ellēs. Pasaule ap Ruslanu mainās, no ēnām iznāk plēsoņas, kuru vienkārši nav, un mirst cilvēki... Viss norāda uz to, ka mans vīrs nav slims, viņš ir nolādēts. Tagad man jāizvēlas vai nu viņu nosūtīt drošā nāvē, vai saprast, kas ar Ruslanu ir noticis un kā visu labot... Vismaz es pieņemu, ka variantu ir tikai divi. Var izrādīties, ka es neesmu gatava patiesībai — un maksāt par to nāksies pārāk dārgi... Nu, ko darīt, ja es joprojām viņu mīlu?