Ferdinands Lieliskais

«Es uzrakstīju grāmatu par suni, un tagad, daudzus gadus vēlāk, mani moka sirdsapziņa. Es uzskatīju, ka viss tas ir izdomāts, bet patiesībā es vienkārši pārkopēju grāmatu no sava suņa. Kādu vakaru mēs palikām mājās vieni, tikai es un viņa. Es... kaut ko rakstīju uz savas tagad jau novecojušās rakstāmmašīnas, bet mans suns gulēja pie manām kājām un klusi gulēja. Bet tad pēkšņi kaut kas sāka notikt. Caura miega mans suns sāka smaidīt, kratīt ar ķepām un it kā vēlējās no kāda vai no kaut kā bēgt. Bez šaubām, viņai bija sapnis. Izrādās, arī suņiem, tāpat kā cilvēkiem, ir sapņi. Un varbūt viņa sapņo kļūt par cilvēku?.. Tā manā galvā izveidojās grāmata. Palika tikai pats sīkums: vienkārši to pierakstīt».