Cilvēks no sarkankoka

Viņi — kā cilvēki, tikai izgatavoti no cieta koka.
Viņu ir maz, viņi slēpjas.
Viņu dzīve — noslēpums.
Kadreiz, pirms 300 gadiem, viņus sauca «izteikumiem»
un iznīcināja gandrīz visus; izdzīvoja daži.
Provincē Pavlovā notiek dīvains notikums: nogalināts pazīstams zinātnieks-istorisks, bet no viņa mājas ar retām ikonām un dārgu tehniku noslēpumainais zaglis paņēma… tikai senā elka gabalu, koka skulptūras Pāraskevas Piektdienas galvu.
«Cilvēks no sarkankoka» — ceļojums noslēpumainajā pasaulē, kur ne darbojas ne likumi, ne loģika; kur ir tikai kaislība un mokošas meklējumi ideāla.
«Cilvēks no sarkankoka» — paradoksāla stāsts par nāves pārvēršanu mīlestībā, ciešanām — cerībā.
Tas ir mēģinājums — iespējams, pirmo reizi krievu literatūrā, — atklāt noslēpumus par slāvu pagānismu un pareizticīgo kristietību apvienošanu un saplūšanu.
Un, protams, tas ir strīds ar Dievu. Jo cilvēks, radīts pēc Dieva līdzības, nevar neiekļūt konfliktā ar savu radītāju.