Mīlu tavas acis, mans draugs...

1850. gadā žurnālā "Sovremennik" tika reproducēta dzejoļu izlase no Tjutčeva, kādreiz publicēta Puškina, un tika publicēts N. Nekrasova raksts, kurā viņš pieskaitīja šos dzejoļus pie spožajiem Krievijas dzejas parādībām un nostādīja Tjutčeva vienā rindā ar Puškina un Lermontova. Pusstundas četrus gadus vēlāk "Sovremennik" pielikumā tika publicēti 92 Tjutčeva dzejoļi, bet pēc I. Turģenjeva iniciatīvas tika izdots viņa pirmais dzejas krājums. Tjutčeva slavu apstiprināja daudzi viņa laikabiedri - I. Turģenjevs, A. Fets, A. Družinins, S. Aksakovs, A. Grigorjevs, L. Tolstojs sauca Tjutčeva par "vienu no tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri neizmērojami ir augstāk par pūli, starp kuru viņi dzīvo, un tāpēc vienmēr ir vientuļi".
Ievērojamu daļu no dzīves (divdesmit divus gadus) Tjutčev pavadīja ārzemēs (no tiem divdesmit - Minhenē). Tur tika radīti viņa filozofiskās un politiskās lirikas šedevri, labākie dzejoļi par mīlestību un dabu. Krievijā Tjutčev atgriezās kā izveidojies dzejnieks.
Šajā izdevumā iekļauti visi slavenākie F. I. Tjutčeva dzejoļi.
Kā pēcvārds ir sniegts J. Tīņanova raksts "Jautājums par Tjutčeva".