Visiem stāvēt Zanzibārā

Džons Branners (1934-1995) – zinātniskās fantastikas klasika, viens no "jaunās viļņa" dibinātājiem, daudzu literāro balvu ieguvējs.
"Visiem stāvēt Zanzibārā". Grāmata, kas jau 50 gadus pēc žurnāla "Locus" aptaujām iekļaujas divdesmit labāko fantastikas romānu sarakstā. Un, šķiet, pilnīgi pelnīti – Brannera... drūmie pareģojumi, ko viņš izteica 1968. gadā, sāk piepildīties mūsu acu priekšā.
XX gadsimta sākumā kāds aprēķināja, ka visu Zemes iedzīvotāju varētu ietilpināt Vaitā, nostādot visus plecu pie pleca. 1968. gadā, kad Džons Branners izdeva savu romānu, šim mērķim jau būtu nepieciešama Manas sala, kuras platība ir četras reizes lielāka. Un pēc dažām desmitgadēm, laikā, kad norisinās romāna darbība, Zemes iedzīvotāju skaits sasniedza tādus apmērus, ka viņiem nepietiks vietas pat Zanzibārā.
Planēta nosmakst. Iedzīvotāji zaudē prātu no drūzmas, nabadzības un perspektīvu trūkuma. Cilvēki cieši turas pie narkotikām, ko valdība ir legalizējusi, lai samierinātu pilsoņus ar viņu bezcerīgo eksistenci. Galu galā pat klusās ģimenes priekus tagad var baudīt tālu ne visi. Attīstītajās valstīs darbojas stingra likumdošana, kas aizliedz cilvēkiem ar nepilnīgu ģenētiku radīt bērnus. Lielākajai daļai pilnvērtīga ģimene kļūst par nesasniedzamu un bezgalīgi kāroto sapni.
Un tā viss turpinātos, ja vien nebūtu kāda Āzijas zinātnieka izgudrojuma, kas sniedza cerību uz veselīgu pēcnācēju pat tiem, kuriem nav ideālas fiziskās un garīgās veselības…