Mežā dzīvoja Ķirzaka, dzīvoja un nebija skumjš — pastaigājās, vāca rudens lapas un smaidīja. Bet kādu dienu viņš iekļuva spēcīgā vētrā un tik ļoti nobijās no vēja, lietus un krusas, ka uzbūvēja sev māju-cietoksni un nolēma vairs nekad neiziet ārā. Viņš būtu pavadījis atlikušo dzīvi ieslēgts un skumjā vientulībā, ja vien pie viņa mājās nejauši neiekļuva dzīvespriecīgais Krotis — liels spēļu mīļotājs. Bet Ķirzakai nebija līdz smiekliem, jo viņš slēpās no ļaunās briesmīgās vētras. Viņš dalījās savās bailēs ar Krotu, un cik liels bija viņa pārsteigums, kad izrādījās, ka Krotis mīl spēlēt sniega bumbas, šļakstīties pa peļķēm un griezties vējā, un ka viņš nemaz nebaidās no vētras. Un, ja viņam kļūst bail, kas, protams, ar viņu arī dažreiz notiek, viņš paņem draugu un viņi kopā dodas pretī briesmām. Īru rakstniece Kira Gevina un britu mākslinieks Tims Vorns izvirza daudz svarīgu tēmu, kas šodien kļūst vēl aktuālākas, kad pasaule saskaras ar pandēmiju. Un viņi runā valodā, kas ir saprotama pat divgadīgam bērnam. Mazais uzzina, ka izrādās uz vienām un tām pašām lietām var skatīties dažādi. Ka vētrā, kā arī visā pasaulē, ir ne tikai slikts, bet arī labs. Ka katram ir pa spēkam pārvarēt savas bailes un raizes, tikai labāk to darīt ne vienatnē, bet kopā ar draugiem. Ka norobežoties no visa pasaules — nav labākais problēmu risināšanas veids. Un ka vētra nevar ilgt mūžīgi, bet pēc lietus noteikti uzspīdēs saule.
-medium.webp)
