Mazais princis

Pasaka-allegorija "Mazais princis" parādījās 1943. gadā, dažus mēnešus pirms pēdējā kaujas lidojuma rakstnieka.
Sent-Ekziperī mīlēja atkārtot, ka tieši bērnībā veidojas galvenās cilvēka īpašības un ka bezgalīgi laimīgs ir tas, kurš uz visu mūžu spēj saglabāt pārsteigumu par pasauli un pateicīgu attieksmi pret visu dzīvo. "Mēs visi esam no bērnības", - atgādina rakstnieks un iepazīstina mūs ar visnoslēpumaināko, aizkustinošāko un bezgalīgi trauslo būtni vārdā Mazais princis. Neskatoties uz savu bezpalīdzību, Mazais princis ir neapmierināts ar alkatību un godkāri. Pirms viņa laipnības un vienkāršās gudrības spēka atkāpjas pat pati dzeltenā čūska - nāve, kamēr Mazais princis neizsauc to pie sevis, lai ar šādu cenu izglābtu mīļoto būtni, kuru viņš ir pieradinājis. Katrs cilvēks, vai tas būtu pieaugušais vai bērns, klausoties pasaku, aizdomāsies, vai, kā teica Mazais princis, "redzēs ar sirdi" šo caurstrāvojoši skumjo dzejas darbu, kurā Sent-Ekziperī izteica savas visdārgākās domas. Ka ir nepieciešams novērtēt cilvēku, viņa smaidu. Ka nevar dzīvot bez mīlestības un draudzības. Un ka cilvēkiem nepieciešama dzejas skaistums un laipnība tāpat kā tīrs avota ūdens.