Absolūtiķis

Septembris 1919. Jaunais Tristans dodas uz Anglijas dziļumu, lai nodotu saiti ar vēstulēm Vilam, ar kuru viņš cīnījās Pirmajā pasaules karā. Bet vēstules ir tikai iegansts šai ceļojumam. Viņu nomoka noslēpums, kuru viņš jau sen nes sevī. Ienirstot atmiņās par bezjēdzīgo un nežēlīgo karu, par draudzību ar Vilam, par to, kā šī draudzība padarīja viņu laimīgu un nelaimīgu vienlaikus, Tristans cenšas saprast, kas tad īsti bija Vilis, un kas viņš pats - nodevējs, varonis vai upuris. Vainas un kauna sajūta kā ēna parādās šī romāna fonā. Džons Boins ārkārtīgi prasmīgi vada lasītāju pa savas stāsta lokiem, parādot, ka daudzas lietas, no kurām mēs kaunamies, to nemaz nepelna, bet rīcības, ar kurām mēs reizēm lepojamies, bieži vien ir patiesais kauns.
Boina grāmatas ir ļoti dažādas, bet viņa rakstnieka kredo ir nemainīgs, viņš nebeidz mums atgādināt, ka cilvēks var kļūt tikai tad, ja iet cauri ciešanu ceļam.