Mana sirds lēkā un smejas.

Djunne - visparastākā meitene. Viņa dzīvo Zviedrijā, mācās pirmajā klasē, viņai ļoti patīk skola, un viņai, kā jebkurai meitenei, ir labākā draudzene. Djunne uzskata sevi par laimīgu: viņai pat ir burtnīca, kas tā arī saucas - "Mana laimīgā dzīve", kurā viņa pieraksta, kad un kāpēc bija laimīga. Bet pakāpeniski Djunne uzzina, ka dzīvē notiek lietas, no kurām kļūst patiesi skumji. Piemēram, labākā draudzene var pārcelties uz citu pilsētu. Tētis var negribēt, lai Djunne iegūtu jūras cūciņas. Un ar klasesbiedriem, izrādās, var strīdēties par niekiem. Sākumā Djunne ļoti sarūgtinās. Bet pēc tam saprot, ka daudz ko var labot: samierināties ar bērniem, apciemot labāko draudzeni, un arī cūciņas agri vai vēlu parādīsies… Notiek visādas lietas, un laime dažreiz nav pilnīga, bet tagad Djunne noteikti zina: viņas dzīve, neskatoties ne uz ko, ir vislaimīgākā. Vēls vakars, bet Djunne joprojām nevar aizmigt. Daži šādos gadījumos skaita avis, bet viņai ir zināms kaut kas labāks! Djunne saskaita, cik reizes viņa bija laimīga. Piemēram, kad kādu reizi, tālā bērnībā, māsīca Svante viņai uzdāvināja īstu dzīvu vardīti. Vai kad viņai pirmo reizi izdevās nopeldēt trīs sitienus, neiedzenoties. Un vēl, kad viņai nopirka skolas mugursomu. Un kā viņa bija laimīga, ka dosies pirmajā klasē! Viņa gaidīja šo brīdi visu mūžu. Vasaras vilkās neizturami ilgi - un viss tikai tāpēc, ka viņai tik ļoti negribējās doties uz skolu.

3. izdevums, stereotipisks.