Immanuils Kants — lielākais no filozofiem Jaunajos laikos, klasiskās vācu filozofijas pamatlicējs. Kanta profesionālo interešu loks bija ārkārtīgi plašs. Viņš izstrādāja teoriju par Saules sistēmas izcelsmi, pētīja zemestrīces, lasīja lekcijas fizikā un ģeogrāfijā.
Tomēr Kanta vissvarīgākie darbi, kas veica patiesu revolūciju domāšanas jomā, ir tā sauktie «kritiskie darbi», kas veltīti zināšanu teorijai. Visnozīmīgākais no tiem noteikti ir «Kritika tīrā prāta», grāmata, kas veica revolūciju filozofijā, salīdzināmu ar revolūciju, ko veica Koperniks astronomijā.
Galvenais mērķis «Kritikā tīrā prāta» — noteikt cilvēka domas robežas, tomēr blakus Kants uzsver arī citus fundamentālus eksistences jautājumus, starp kuriem ir jauna mācība par telpu un laiku un Dieva esamības pierādījums, ko parasti sauc par «morālo» vai «antroposkālo».
