Nāves kamerā. Pēdējās minūtes

Teksasa — viens no štatiem, kur augstākā soda mēra joprojām paliek nāvessods. Un Mišela Lajonsa darba dēļ bija spiesta sazināties ar simtiem nāvei notiesāto. Tie bija parasti cilvēki, kas izdarījuši ikdienišķas slepkavības, un maniaki-psihopāti, un izvarotāji, un pārāk tālu aizgājuši... reiz "mājas tirāni"… Kā viņi dzīvoja, gaidot neizbēgamo bojāeju? Kā pavadīja pēdējās stundas? Kāpēc daži patiesi nožēloja izdarīto, bet citi palika briesmoņi līdz pēdējai sekundei? Mišela Lajonsa dalīsies ar gadījumiem no personīgās prakses. Ar stāstiem, kas liks aizdomāties, vai sabiedrība īsteno taisnīgumu, nododot nāvei slepkavu? Vai ir taisnīgi izpildīt nāvessodu par noziegumu, kas izdarīts jaunībā, tam, kurš gadu laikā cietumā kļuvis patiešām par citu cilvēku? Un vai ir iespējams atstāt dzīvē briesmoni, kas nogalināja tikai izkropļota prieka dēļ?